Hiranjakašipu paņēma savu trejzari un vērsās pie savas dēmonu armijas ar vārdiem:
- Ak, labākie no pasaules ļaundariem! Uzklausiet mani uzmanīgi un nekavējoties izpildiet to, ko es teikšu. Mani niecīgie ienaidnieki - pusdievi, sazinoties savā starpā ir nogalinājuši dārgo brāli Hiranjakšu (viņš bija tik paklausīgs!). Lai gan tiek uzskatīts, ka Višnu vienādi attiecas pret visiem, tas ir - gan pret pusdieviem, gan dēmoniem, patiesībā Viņš ir nostājies labdaru pusē un palīdzējis viņiem nogalināt Hiranjakšu. Viņš ir pieņēmis vepra izskatu vienkārši, lai sniegtu baudījumu Saviem sekotājiem, kā tāds neremdināms bērns, kas spēlējās ar savām spēļmantiņām. Tāpēc es esmu nolēmis ar savu trejzari atdalīt Višnu galvu no Viņa ķermeņa un tā apmierināt savu brāli Hiranjakšu, kas tik ļoti mīlēja asinis.
- Kad ir aizcirstas koka saknes, - turpināja Hiranjakašipu, - koks izkalst, nokrīt, un viņa zari un asni iet bojā paši par sevi. Līdzīgā veidā, kad es iznīcināšu Višnu, pusdievi, kas dzīvo tikai dēļ Viņa, zaudēs savas dzīvības avotu un ies bojā. Kamēr es nodarbošos ar Višnu iznīcināšanu, jūs dodieties demolēt turp, kur brāmaņi veic upurēšanu, un svētie veic savas askēzes. Izlaupiet un sagraujiet visas vietas, kur padevīgie mācās Vēdas un seko derības zvērestiem un kur labticīgie ļaudis veic žēlsirdības darbus. Nogaliniet viņus visus! Ejiet turp, kur govis ir pasargātas. Sadedziniet tās vietas un nocērtiet visus kokus, kādus vien ieraudzīsiet.
Dēmoniem vienmēr patīk nodarboties ar iznīcinošu darbību. Tāpēc Hiranjakašipu sekotāji ar prieku pieņēma sirdī viņa pavēli un pirms doties prom, pauda viņam savu visdziļāko cieņu. Atbilstoši viņa norādījumiem viņi nodevās atbaidošu darbu veikšanai, ar mērķi sagādāt bēdas visām dzīvām radībām. Viņi dedzināja pilsētas, ciemus, ganības, dārzus, laukus un mežus. Viņi dedzināja vientuļnieku mitekļus, iztukšoja vērtīgu metālu iegūšanas raktuves, nopostīja mājas un sētas un izlaupīja valdības namus. Daži no ļaundariem ņēma laužņus un lāpstas un ņēmās postīt tiltus, sienas un vārtus. Citi, bruņojušies ar cirvjiem, cirta mango, greipfrūtu un citus augļkokus. Hiranjakašipu sekotāji sēja visur haosu un postu un pakāpeniski piespieda Zemes cilvēkus atteikties no darbošanos vēdiskās kultūras ietvaros.
V.S. Indradjumna Svami – Ceļojums uz Nrsimha – Ahovalam
Indradjumna Svami, Ceļojums uz Nrsimha – Ahovalam. Izbraucot ar taksometru no Haidarabadas (Indija) lidostas uz vietējo Hare Krišna templi, es biju satriekts: gaisā vēdījās pazīstami aromāti. Svaigajā rīta vējā sajaucās dažādu smaržkociņu un augļu smaržas, pikantais garšvielu aromāts, ziedu smaržas. Kaut es jau ne reizi vien biju apmeklējis Indiju, šajā reizē man priekšā stāvēja ceļojums turp, kur es nekad vēl nebiju bijis, uz vietu, kuru diez vai kādreiz ir sasnieguši eiropieši. Mana ceļojuma mērķis – Ahovalam – Kunga Krišnas sekotāju svētceļojuma vieta, svētā vieta, kas atrodas augstu Dienvidindijas kalnos.
Kartē Ahovalam nav atrodama. Lai tiktu līdz mana ceļojuma mērķim, man bija vajadzīga palīdzība. Domājot par to, es nolēmu vērsties pēc padoma pie sava sena drauga Anandamaija dasu, ar ko mēs bieži ceļojām kopā. No domas apmeklēt Ahovalamu viņš bija pilnīgā sajūsmā, es savukārt, biju ļoti priecīgs, ka viņš piekrita doties ar mani kopā. Anandamaija aizveda mani pie vietējiem mācītājiem – brāmaņiem, kas uzreiz pauda bažas sakarā ar mūsu drošību. Jums priekšā ir ļoti smags ceļojums, viņi teica. Ahovalam atrodas trīs dienu gājumā uz dienvidiem, lielā augstumā kalnos, ārkārtīgi grūti pieejamā vietā. Tikko bija beigušies musonu lieti, un ceļi, visdrīzāk ir izskaloti.
Bet neviens no šiem šķēršļiem mūs neapturētu, kaut gan bija vēl viena problēma, kas tik tikko neizjauca mūsu vēl nesākušos ceļojumu – valodas barjera. Ne es, ne Anandamaija, - francūzis pēc izcelsmes, nezinājām vietējo telugu dialektu, un, bez iespējas sazināties, pati ideja ceļot likās bezcerīga. Tomēr, par lielu atvieglojumu mums, viens no Hare Krišna tempļa Haidarabadas draudzes locekļiem T.N. Šrinivasa kungs pieteicās mums palīdzēt, kļūstot par mūsu tulku. Viņš bija pilsētas lielākās skolas direktors un pilnībā atbalstīja mūsu entuziasmu sakarā ar senākās vaišnavu svētvietas apmeklējumu. Mēs sagatavojām pārtikas rezerves un nākamās dienas agrā rītā devāmies ceļā.
