Information about General Data Protection Regulation
INDIEŠU DEJAS- SAKRĀLĀ MĀKSLA
3 September 2015
Šīs mākslas formas pirmsākumi meklējami hinduistu tempļos, kur ar dejas palīdzību īpaši apmācītas devadasī (tempļu dejotājas) mijiedarbojās ar dažādām dievībām. Sievietes, kuras tika apmācītas dejas mākslā nāca no augstāko kastu un pat karaliskajām ģimenēm un ieņēma ļoti svarīgu vietu indiešu kultūrā- viņas bija izcilas dejotājas, rokdarbnieces un dzejnieces. Tāpat viņām bija īpaša loma templī dažādu sakrālo rituālu laikā. Taču indiešu dejas vēsture nav tik cēla, kā tās izcelsme.
Ar laiku varenie Indijas valdnieki gribēja līdzīgus deju priekšnesumus savos galmos, lai profesionālās dejotājas priecētu ne tikai dievu, bet arī viņu pašu acis. Viņi piedāvāja tik lielas naudas summas dejotājām, kas uz to brīdi jau nāca no vidējās klases ģimenēm, ka viņas nebija spējīgas atteikties. Pārejot no tempļiem uz galma kuluāriem, deja no mākslas formas pakāpeniski pārtapa par vienkāršu izklaidi. Īstas mākslas cienītāju kļuva arvien mazāk, un dejotājas kļuva par vienkāršām izpildītājām- viņas vairs neapguva deju gadiem ilgi un ar tās starpniecību nesarunājās ar dieviem. Par galveno mērķi kļuva vīriešu auditorijas izklaidēšana ar dažādam ķermeņa kustībām, nevis izsmalcinātiem klasiskās dejas žestiem. Tādā veidā arī sākās Indijas senās dejas mākslas pagrimums. Tikai daži spēja saglabāt senās tradīcijas, kuras agrāk tika nodotas tikai mutiski no skolotāja skolniekam. Ap 19.gs indiešu klasiskās dejas mākslā iestājās tumši laiki. Salīdzinājumā ar laikiem, kad dejotājas nāca tikai un vienīgi no dižciltīgām ģimenēm, tagad dejošanu par apkaunojošu neuzskatīja tikai zemāko kastu pārstāves. 
20.gs pirmajā pusē slavenais bengāļu rakstnieks, mākslinieks un filozofs Rabindranats Tagore stādīja skatītājiem priekšā izsmalcinātu deju, kas tika izpildīta viņa mūzikas pavadībā. Tā bija lēna, emociju pilna un apburoša deja. Tādā veidā sākās jauna ēra Indiešu dejas mākslā. Šis periods ir pazīstams arī kā Indijas klasiskās dejas atdzimšanas periods. Sākot ar šo laiku, līdz pat mūsdienām no slavenām indiešu ģimenēm ir nākuši ievērojami dejotāji, kas veltījuši savu dzīvi dažādu uz gadsimtiem senām tradīcijām balstītu dejas formu apgūšanai, pētīšanai un radīšanai.
Bharatnatjam- viens no senākajiem indiešu klasiskās dejas stiliem- tam ir vairāk kā 5000 gadu. Senos laikos šai dejai bija tikai un vienīgi sakrāla nozīme. Bharatnatjam izpilda īpašas tempļu dejotājas- devadasī. Deju kompozīcijas sižetus sastāda leģendas par Dievību, kurai par godu celts konkrētais templis, tie apraksta šīs dievības varoņdarbus cīņā ar dēmoniem. Muzikālais pavadījums  klasiski sastāv no sitamajiem instrumentiem- mridangas  un tavila, pūšamajiem- nagsvarama un flautas, kā arī stīgu- vijoles un vīnas. Mūsdienu bharatnatjam izpildīšanas tehnika ietver sevī 9 noskaņojumus jeb emocijas: mīlestība, varonīgums, bailes, prieks, skumjas, pārsteigums, miers, dusmas. Šie noskaņojumi tiek nodoti ar kustību, mīmikas un žestu palīdzību. Bharatnatjam īpaši raksturīgas ģeometriskas pozas un simetrisks dejas zīmējums, kā arī straujas un precīzas kustības.
Kathak – šis indiešu dejas novirziens radies Indijas dienvidos. Solo izpildījumā tas sastāv no nelielām deju kompozīcijām- nritta, katra no tām tiek izpildīta noteiktā ritmā. Kathak dejai raksturīgs liels ātrums un daudz griezienu. Zvaniņi ap dejotājas kājām katrā solī atkārto sitamo instrumentu ritmu, kas dažkārt sasniedz neaprakstāmu ātrumu. Dejotājas graciozi attēlo ainiņas no ikdienas dzīves: meitene smeļ no akas ūdeni, skaistule greznojas pie spoguļa, jauna sieviete gaida savu mīļoto utt. Kathak tiek izpildīts Indiešu klasiskās mūzikas pavadībā.
Kučipudi dejas tradīcija radās Indijas dienvidos un ir vairāk nekā 3000 gadus sena. Bharata Muni, kas sarakstīja Natja Šastru (traktātu, kas veltīts teātra mākslai), skaidroja dejas aspektus atsaucoties tieši uz šo dejas formu. Mūsdienās Kučipudi pārsvarā ir solo dejas forma, un viena numura ietvaros dejotājs pārtop vairākos pilnīgi atšķirīgos tēlos. Agrāk  Kučipudi izpildīja tikai vīrieši, sievietēm šī dejas forma nebija pieejama, jo tika uzskatīts, ka ar savu skaistumu viņas novērsīs skatītāju uzmanību no Drāmas dievišķās būtības.  Vīrieši izpildīja arī visas sieviešu lomas, priekš tam viņiem nācās vilkt sieviešu apģērbu un grimēties. 20.gs piecdesmitajos gados arī sievietēm tika atļauts dejot Kučipudi.
Odissi- viena no senākajām indiešu klasiskās dejas formām, kura attīstījās Orisas štata tempļu atmosfērā. Tā ir viena no  grūtākajām indiešu deju sistēmām, kas gājusi nemitīgu attīstības ceļu gandrīz divtūkstoš gadu garumā. Dejas saturu nosaka bagātīgais indiešu mitoloģiskais mantojums. Šis dejas stils ir ļoti maigs un graciozs, to reizēm pat mēdz saukt par indiešu baletu. Odissi būvēts uz divām pamatpozām: trivanga (trīskāršais ķermeņa izliekums), kas simbolizē sievišķo pirmsākumu, un chauka (četri stūri), kas, savukārt, simbolizē vīrišķo sākotni. Augstākā Odissi dejas forma ir, kad dejotājs pilnībā pārvaldot savu ķermeni un jūtas, dejo meditācijā, savas iekšējās un ārējās pasaules līdzsvarā.
Project:
Kultūra
Archive events 1
14 September - 19 October 2015 16:30
Seminārs ar praktiskām nodarbībām IEPAZĪŠANĀS AR DIENVID-INDIJAS DEJU