Sestdien, 15.martā mēs apciemojām Elejas pansionātu. Pansionāts ir pavisam mazs – tikai 19 cilvēki un
vēl desmit seniori dzīvo bērnu nama ēkā. Šoreiz mums sanāc ļoti neparasts brauciens – iespējams
tāpēc, ka pansionātā ir tik maz iedzīvotāju, iespējams tāpēc, ka burtiski līdz pēdējam brīdim mums
nebija ne muzikantu, ne dejotāju. Bet pēdējā brīdī mums pievienojās Uldis, kas spēlēja mridangas bungu
pavadījumu, dziedāja un mēs visi draudzīgi dziedājām līdzi. Parasti liels cilvēku skaits pansionātos neļauj vienkārši dvēseliski parunāt visiem kopā, bet tagad mēs nolēmām izmantot šo reto iespēju. Sākumā Ilona izlasīja Aleksandra Grīna stāstu un mēs visi kopā sākam to
apspriest. Pārsvarā runājām par labām un vērtīgām cilvēku rakstura īpašībām, kā arī par to, kas palīdz iet
cauri grūtībām. Ir jāatzīmē, ka ne visiem bija viegli uzreiz sākt stāstīt par sevi un dalīties ar pārdomām. Bet viena vecīte ļoti
atklāti atbildēja uz mūsu jautājumiem, iedvesmojot citus ar savu piemēru. Mēs dziedājām, runājām, meklējām svarīgas tēmas
apspriešanai, skatījāmies uz ko cilvēki atsaucās visvairāk. Protams aktuālākās tēmas ir par veselību, dvēseli un cilvēku attiecībām. Prieks bija dzirdēt, ka vecīši nosauc viens otra pozitīvas īpašības. Stāstīt par sevi ir grūti, bet pateikt labu vārdu par istabas biedru – diezgan
patīkami. Pēc kāda laika cilvēkos notika brīnumainas pārmaiņas – vecīši smaida, aplaudēja, dalījās ar domām, emocijām.
Silti atvadoties no pansionāta iedzīvotājiem, mēs devāmies uz bērnu namu, kur vienā no nodaļām dzīvo desmit seniori. Mēs bijām noskaņoti diezgan ātri iebraukt, atstāt cienastiņu un doties atpakaļ uz Rīgu, bet notika pavisam cits scenārijs – kad mēs ienācām nodaļā,
viesistabā bija uzklāts galds, dega sveces un viss bija gatavs tējas dzeršanai. Un nākamas divas stundas mēs runājam, sēžot pie galda, dažreiz dziedājām, pēc tam atkal atgriežoties pie sarunām.
Vairāk fotogrāfiju no mūsu brauciniem: https://www.facebook.com/niktonezabyt
Viss sākās apmēram tāpat kā pirmajā pansionātā – kad saruna tikai uzsākās ir grūti atvērties, dalīties ar
domām. Bet pēc kāda laika atkal notiek kaut kas pārsteidzošs – omītes un opīši sāk dalīties ar dzīves stāstiem,
emocijām. Sarunu noslēdzām uz pozitīvās nots – katrs, kas sēdēja pie galda (arī mēs) pastāstīja par to, kas nes prieku dzīvē. Pirms atvadīšanās, mēs vēl nedaudz padziedājām, vecīši klausījās un aplaudēja.
Prieks bija redzēt gaišās un smaidošas sejas.Šajā braucienā, kas sākuma likās tik neieplānots, mēs ļoti daudz sapratām par dvēselisko sarunu spēku un svarīgumu. Cilvēki atveras un mainās acu priekšā. Paldies! Paldies visiem šī brīnišķīga brauciena dalībniekiem!
Paldies visiem, kas pagatavoja cienastu un noziedoja mantas pansionātam. Liela pateicība Latvijas meža dienestam par pastāvīgo atbalstu un ziedojumiem.