Labdien!
Es apmeklēju abas Šalvas un Paata Amonašvilli semināru dienas Rīgā!
Vēl aizvien atrodos šī semināra ietekmē, pirmkārt jau tādēļ, ka par pedagoģiju un attiecībām ar bērniem šajās divās dienās uzzināju miljards reizes vairāk, kā piecus gadus studējot LU Pedagoģijas fakultātē.
Kad mācījos universitātē (2002.-2007.g.), es tā arī nesapratu iemeslu, kādēļ tur atrodos, kāpēc tur vispār atrasties, ja tur nav dvēseles, tā ir kaut kur pazudusi. Pasniedzēji gados pakāpeniski aizgāja, savukārt jaunā pasniedzēju paaudze propagandēja, ka dvēseles nav, sevi nav jātērē, ieguldot darbā sirdi un dvēseli, meklēt dziļākas zināšanas un dalīties tajās nav vajadzības.
Mana vilšanās bija ļoti dziļa, un līdz pat šī tēva un dēla semināra noklausīšanas domāju, ka esmu no citas planētas, ka esmu pārāk naiva, ticot gaišām attiecībām, sirds gudrībai un labestībai, sirsnībai un tam, ka tam visam jābūt klasē, skolā un skolotāju istabā. Es domāju, ka tā vairs nemēdz būt, ka tagad visi ir kļuvuši praktiski, ka visi ir hiper-gudri-attīstīti, bet es ar savu ticību labajam un patiesajam esmu vienkārši atpalikusi no dzīves.
Esmu no skolotāju ģimenes, mana mamma sirdī bija Humānais pedagogs un sekoja šīs pedagoģijas principiem skolā. Iespējams viņa zināja par Humāno pedagoģiju, bet es nevaru viņai to pajautāt, jo viņa ir aizgājusi no šīs pasaules. Mans tētis ir drīzāk autoritārās pedagoģijas pārstāvis, bet arī viņš lika sirdi savā darbā, centās un pielika visas pūles- pedagoģija bija visa viņa dzīve. Viņš man atzinās, ka savā laikā apmeklēja Šalvas Amonašvilli semināru Rīgā, bet neieviesa neko no dzirdētā savā skolā, lai gan bija mācību daļas vadītājs.
Es zinu, ka arī es varu kļūt par labu pedagogu, taču universitātē pavadītais laiks ir attīstījis manī riebumu pret pastāvošo izglītības sistēmu, izjūtu dziļu vilšanos un skumjas. Tur es redzēju, ka viss tiek darīts tikai ar mērķi atstrādāt stundas, nopelnīt kaut kādus grantus un saņemt naudu.
Bet tagad.... pateicoties Jums, pateicoties brīnumainajam Šalvas un Paata Amonašvilli semināram, mana dvēsele ir atdzimusi, tagad es zinu, ka saprotu pareizi, kas ir īsta pedagoģija un nākotnē, iespējams, pat atsākšu savu pedaģisko darbību. Tas ir brīnums! Ir Brīnišķīgi Skolotāji, Skolu Direktori, Skolas!
Vēl es pirmo reizi esmu priecīga, ka man vēl nav bērnu! Jo tagad, ar tik satriecošām zināšanām, kuras es ieguvu Amonašvilli seminārā, es kļūšu par super mammu un, iespējams, man izdosies nepieļaut tik daudz kļūdu!
No sirds pateicos Jums par tik neaizmirstamu, neatkārtojamu iespēju ieraudzīt un klausīties tādas Neaprakstāmi Iedvesmojošas Personības Rīgā!
Paldies par Jūsu darbu!
Ar cieņu,
Anna Mulica